| A dominant theme in One Hundred Years of Solitude is the inevitable and inescapable repetition of history in Macondo. |
"Simts vientulības gadu" dominējošā tēma ir neizbēgamā vēstures atkārtošanās Makondo. |
| The protagonists are controlled by their pasts and the complexity of time. |
Varoņus kontrolē viņu pagātne un laika plūdums. |
| Throughout the novel the characters are visited by ghosts. |
Varoņus viscaur novelei apmeklē spoki. |
| "The ghosts are symbols of the past and the haunting nature it has over Macondo. The ghosts and the displaced repetition that they evoke are, in fact, firmly grounded in the particular development of Latin American history". |
"Spoki simbolizē pagātni un Makondo spocīgo dabu. Spoki un notikumu atkārtošanās tie veicina, ir stingri balstīti Latīņamerikas vēstures attīstībā". |
| "Ideological transfiguration ensured that Macondo and the Buendías always were ghosts to some extent, alienated and estranged from their own history, not only victims of the harsh reality of dependence and underdevelopment but also of the ideological illusions that haunt and reinforce such social conditions." |
"Ideoloģijas maiņa nodrošināja, ka Makondo un Buendias vienmēr bija pielīdzināmi spokiem, attālināti un atsvešināti no pašu vēstures, upuri ne tikai atkarības un neattīstības skarbajai reālitāte, bet arī ideloģiskajām ilūzijām, kas vajā un stiprina šādus sociālos apstākļus." |
| The fate of Macondo is both doomed and predetermined from its very existence. |
Makondo liktenis ir iepriekš nolemts jau no paša sākuma. |
| "Fatalism is a metaphor for the particular part that ideology has played in maintaining historical dependence, by locking the interpretation of Latin American history into certain patterns that deny alternative possibilities. The narrative seemingly confirms fatalism in order to illustrate the feeling of entrapment that ideology can performatively create." |
"Fatālisms ir metafora tam, ka ideoloģija ir spēlējusi lomu vēsturiskās nozīmes saglabāšanā, ierobežojot Latīņamerikas vēstures interpretāciju noteiktos paternos, kas nepieļauj alternatīvas iespējas. Naratīva šķietami apstiprina fatālismu, lai ilustrētu ieslodzījuma sajūtu, ko ideoloģijai iespējams radoši izmantot." |
| García Márquez uses colours as symbols. |
Garsia Markess krāsas izmanto kā simbolus. |
| Yellow and gold are the most frequently used colors and they are symbols of imperialism and the Spanish Siglo de Oro. |
Dzeltena un zelta ir visbiežāk izmantotās krāsas un simbolizē imperiālismu un spāņu zelta laikmetu. |
| Gold signifies a search for economic wealth, whereas yellow represents death, change, and destruction. |
Zelts simbolizē bagātības meklējumus, turpretī dzeltens attēlo nāvi, pārmaiņas un iznīcību. |
| The glass city is an image that comes to José Arcadio Buendía in a dream. |
Stikla pilsēta ir tēls, kas Hosē Arkadio Buendia parādījās sapnī. |
| It is the reason for the location of the founding of Macondo, but it is also a symbol of the ill fate of Macondo. |
Tas ir ne tikai iemesls Makondo dibināšanas lokācijai, bet arī Makondo nelaimes simbols. |
| Higgins writes that, "By the final page, however, the city of mirrors has become a city of mirages. Macondo thus represents the dream of a brave new world that America seemed to promise and that was cruelly proved illusory by the subsequent course of history." |
Higgins raksta: "Līdz ar pēdējo lapaspusi spoguļu pilsēta ir pārtapusi mirāžu pilsētā. Tādējādi Makondo attēlo jaunas pasaules sapni, ko šķietami solīja Amerika un kas brutāli tika pierādīts esam nepatiess turpmākajā vēstures gaitā." |
| Images such as the glass city and the ice factory represent how Latin America already has its history outlined and is, therefore, fated for destruction. |
Tādi tēli kā stikla pilsēta un ledus fabrika ataino, kā Latīņamerikas vēsture jau ir rakstīta un tātad lemta sagrāvei. |
