| Music theory is the study of the practices and possibilities of music. |
Mūzikas teorija ir zinātne par mūzikas izmantošanu un iespējām. |
| Music theory is frequently concerned with describing how musicians and composers make music, including tuning systems and composition methods among other topics. |
Mūzikas teorija bieži nodarbojas ar to, lai izksiadrotu, kā mūziķi un komponisti veido mūziku, ieskaitot tonalitāti un kompozīciju, kā arī citas tēmas. |
| Because of the ever-expanding conception of what constitutes music (see Definition of music), a more inclusive definition could be that music theory is the consideration of any sonic phenomena, including silence, as they relate to music. |
Dēļ tā, ka izpratne par to, kas tieši veido mūziku (skat. Mūzikas definīcija) arvien pieaug, vairāk ietveroša definīcija varēt būt, ka mūzikas teorija apzinās visas skaņas parādības, arī klusumu, jo tie ir saistīti ar mūziku. |
| This is not an absolute guideline; for example, the study of "music" in the Quadrivium liberal arts university curriculum that was common in medieval Europe was an abstract system of proportions that was carefully studied at a distance from actual musical practice. |
Tā nav absolūta vadlīnija, piemēram, "mūzikas" mācība Kvadrīvijas brīvās mākslas universitātes mācību programmā, kas bija pierasts viduslaiku Eiropā, bija abstrakta proporciju sistēma, kura tikai uzmanīgi mācīta, distancēti no īstas mūzikas prakses. |
| However, this medieval discipline became the basis for tuning systems in later centuries, and it is generally included in modern scholarship on the history of music theory. |
Tomēr, šī viduslaiku disciplīna kļuva par materiālu, lai salabotu sistēmas vēlākajos gadsimtos, un tiek parasti iekļautu modernajās zināšanās par mūzikas teorijas vēsturi. |
| Music theory as a practical discipline encompasses the methods and concepts composers and other musicians use in creating music. |
Mūzikas teorija kā praktiska disciplīna ietver sevī metodes un konceptus, kurus komponisti un citi mūziķi izmanto, lai veidotu mūziku. |
| The development, preservation, and transmission of music theory in this sense may be found in oral and written music-making traditions, musical instruments, and other artifacts. |
Attīstība, saglabāšanās un izaugsme mūzikas teorijai var tik atrasta orālā un rakstiskā mūzikas veidošanas tradīcijās, mūzikas instrumentos un citos artefaktos. |
| For example, ancient instruments from Mesopotamia, China, and prehistoric sites around the world reveal details about the music they produced and potentially something of the musical theory that might have been used by their makers (see History of music and Musical instrument). |
Piemēram, antīkie instrumenti no Senās Divupes, Ķīnas un no aizvēsturiskām vietām visā pasaulē, atklāj detaļas par mūziku, kuru tie veidoja un, iespējams, kaut ko no mūzikas teoriju, kuru varbūt izmantoja to veidotāji (skat. Mūzikas vēsture un Mūzikas instruments). |
| In ancient and living cultures around the world, the deep and long roots of music theory are clearly visible in instruments, oral traditions, and current music making. |
Dziļās un garās mūzikas teorijas saknes ir klaji redzamas aizvēsturisko un mūsdienu pasaules kultūrās - viņu instrumentos, tradīcijās un pašreizējā mūzikā. |
| Many cultures, at least as far back as ancient Mesopotamia and ancient China, have also considered music theory in more formal ways such as written treatises and music notation. |
Daudzas kultūras, vismaz tik senas kā Divupe un Antīkā Ķīna, arī ir izpratuši mūzikas teoriju mazliet formālāk, izmantojot mūzikas notāciju un rakstot traktātus. |
| Practical and scholarly traditions overlap, as many practical treatises about music place themselves within a tradition of other treatises, which are cited regularly just as scholarly writing cites earlier research. |
Praktiskās un zināšanu tradīcijas pārklājas, jo daudz praktiskie traktāti par mūziku novieto sevi kopā ar citiem traktātiem, kuri tiek citēti regulāri, tāpat kā zinātniskie raksti citē agrākos pētījumus. |
